Es zinu, ka kādreiz man dārziņš būs. Latviešu dziesmas

Es zinu, ka kādreiz
Man dārziņš būs,
Kur ziedēs tik rozes
Un nesāpēs sirds.
Es zinu, ka kādreiz
Man dārziņš būs,
Kur ziedēs tik rozes
Un nesāpēs sirds.

Es iegāju dārzā,
Kur puķes zied.
Starp viņām bij roze,
Kas brīnišķi zied.
Es iegāju dārzā,
Kur puķes zied.
Starp viņām bij roze,
Kas brīnišķi zied.

Es sacīju rozei:
“Tu patīc man.
Es vēlētos tevi
Tik brīnišķi kopt.”
Es sacīju rozei:
“Tu patīc man.
Es vēlētos tevi
Tik brīnišķi kopt.”

Bet liktens bij lēmis
Man projām iet
Un šķirties no rozes
Kas brīnišķi zied.
Bet liktens bij lēmis
Man projām iet
Un šķirties no rozes
Kas brīnišķi zied.

Kad pārnācu mājās,
Vairs rozes nav.
Es vaicāju puķēm,
Kur palika tā.

Kad pārnācu mājās,
Vairs rozes nav.
Es vaicāju puķēm,
Kur palika tā.

Tās atteica klusi:
“Par vēlu nāc.
Cits noplūca rozi
Še neaicināts.”
Tās atteica klusi:
“Par vēlu nāc.
Cits noplūca rozi
Še neaicināts.”

Es zinu, ka kādreiz
Man dārziņš būs,
Kur nevītīs rozes
Un neplūks tās cits.
Es zinu, ka kādreiz
Man dārziņš būs,
Kur nevītīs rozes
Un neplūks tās cits.